Bija laiks, kad liela izmēra krusts kā katoliskās identitātes zīme bija katrā sādžā. Tas vienoja un sauca kopā latgaliešus vairāku gadsimtu garumā. Pavirši raugoties, var rasties iespaids, ka visi šie kokā veidotie tēli viens no otra ne ar ko neatšķiras. Tomēr  divus vienādus krucifiksus atrast nemaz nav iespējams. Pat tad, ja paņemam viena autora grieztos divus vai trīs  krustā sistos, tiem būs līdzīgi veidotas atsevišķas detaļas, bet vienādi tie nebūs nekad. Šo sakrālo koka skulptūru dažādību galvenokārt nosaka gan laiks, kurā tās tapušas, gan kokgriezēja meistarība, gan reģionālās īpatnības gan arī mērķis, kuru mēģināts sasniegt ar šo krucifiksu uzstādīšanu.
Neapšaubāmi, ka Latgalē pirmos krucifiksus brīvā dabā mēģināja uzstādīt jezuīti. Viņu  gan nebija daudz, toties viņi bija savas idejas apsēsti. Propagandējot Kristus ticību, viņi bez atlīdzības darīja visu: apguva zinības, mācījās vietējo valodu, veidoja krucifiksus un uzstādīja vietās , kur pulcējās latgalieši. Bet latgalieši bija spītīgi, un turpināja ticēt senču dieviem vēl 18.gadsimta beigās. Pie dzīvojamām mājām ārtelpas krucifiksi sāka parādīties laikā, kad Latgale atradās Lietuvas – Polijas valsts sastāvā. Gadījās arī tā, ka par īpašiem nopelniem kara gaitās Polijas karalis iecēla muižnieku kārtā arī dažu labu latgalieti. Skaidrs, ka šajā gadījumā viņam bija jāparāda sava piederība katoļticībai, un uzskatāmāk to varēja panākt uzstādot pie mājas krucifiksu. Par to man izdevās pārliecināties mātes dzimtajās mājās, kad pārbaudīdams dūmvadu, atradu apputējušu, bet ne visai daudz bojātu 18. gadsimtā grieztu Pestītāja figūru. Vēlāk, pētot dzimtas vēsturi, atradu, ka vienam mātes sencim uzsmaidījusi laime –  Polijas karalis pēc veiksmīgas kaujas viņu iecēlis par šļahtiču un uzdāvinājis krietnu zemes gabalu (kāds gan muižnieks bez muižas?). Acīmredzot šī jaunizceptā šļahtiča vai viņa radinieka uzstādītā krucifiksa paliekas arī izdevās man atrast.

Var droši apgalvot, ka laikā, kad Latgale atradās Lietuvas-Polijas valsts sastāvā, krucifiksus uzstādīja tikai muižnieki, pat ja tie atradās sādžās un bija domāti zemniekiem. Šīs krustā sistās Kristus figūras ir liela izmēra un meistarīgi grieztas.  Toties situācija strauji mainījās 1772. gadā, kad, sadalot Poliju, Latgale nonāca Krievijas jūgā. Cara uzspiestā rusifikācija latgaliešiem tajā laikā nemaz negāja pie sirds, jo drīz vien pat dievkalpojumi baznīcā bija jāklausās krieviski. Tādēļ Latgales ļaudis sāka būvēt sādžu centros krucifiksus, lai iztiktu bez baznīcas un varētu lūgt Dievu savā valodā. Šajā laikā tapušie sādžu krusti pārsvarā ir tautas meistaru darināti, tādēļ to pilnībā var saukt par tautas mākslu. Savu kulmināciju tā sasniedza pēc dzimtbūšanas atcelšanas, kad zemnieki ieguva zemi. Tad radās brīvas darba rokas un arī vēlme sevi apliecināt. Neskatoties uz vietējo kokgriezēju vājo amata prasmi,  Pestītāja figūras traktējuma daudzveidība šajā laika posmā ir pārsteidzoši liela, jo gandrīz katrā pagastā atradās kāds, kurš gribēja izmēģināt savu roku, un ir dabiski, ka viņš pat ļoti cenšoties, nevarēja atkārtot redzētos paraugus – trūka prasmes. Ņemot vērā to, ka pārvarēt lielus attālumus bija apgrūtinoši un aizņēma daudz laika, kokgriezēju savstarpējie kontakti  bija minimāli, tādēļ katrai Latgales  daļai ir savas pestītāja figūras veidošanas īpatnības. Ja Ziemeļlatgalē t.s. mūka jeb krustā sistais Pestītājs ir krietni  izstiepts un skaidri samanāma pareizticības sakrālo tēlu ietekme, tad Dienvidlatgalē Kristus figūras ir strupākas, arī izmēros pieticīgākas. Toties Baltkrievijas pierobežā savulaik bijušas ļoti īpatnēji grieztas un bagātīgi rotātas Kristus figūras, kuras novietotas ornamentētās nojumītēs uz četriem dekoratīviem koka balstiem.  Viens no šiem paraugiem pat tika pārvietots uz Brīvdabas muzeju un ir apskatāms līdz pat šodienai.

Visos laikos ir bijuši bagātie un nabagie. Ne velti Latgalē radies teiciens: “Bagātais dara kā grib, bet nabagais – kā var”. Tas attiecināms arī uz krucifiksu veidošanu un uzstādīšanu. Ja  Latgales sādžu centros uzstādītie krucifiksi ir bijuši  veidoti no vienkāršiem, lētiem un viegli pieejamiem kokmateriāliem, tad, kapitālismam attīstoties, turīgākie iedzīvotāji savu māju tuvumā veidoja greznas krucifiksa nojumītes, ar to cenšoties parādīt savas materiālās iespējas un reizē ar to – arī savu gaumi. Uzskatāmākais piemērs bija tagadējā Rēzeknes novada  Silanžos. Šo māju saimnieks, pirms revolūcijas bijis Pēterburgā būvuzņēmējs, tādēļ, izmantojot savu rocību, Kristus figūras griešanu uzticējis nevis pašmāju meistariem, bet gan  diplomētiem galvaspilsētas koktēlniekiem. Arī nojumīti šim krucifiksam viņš pasūtījis kādā Pēterburgas rūpnīcā, kur to izgatavojuši no profilētiem dzelzs stieņiem, sastiprinot kopā ar metāla kniedēm līdzīgi kā to darīja kuģu korpusu būvē. Cilvēks, gribēdams padarīt šo būvi mūžīgu, ignorējis tautas tradīcijas un līdz ar to parādījis ari savu apšaubāmo gaumi. Šodien, visticamāk,  krucifiksa nojumīte nodota metāllūžņos, bet manierīgā stilā griezto Silanžu Kristus figūru var ieraudzīt pie krusta Līpuru sādžā šosejas malā netālu no Rēzeknes.

Rēzeknes novada Vecružinā ceļu krustojumā vēl arvien aplūkojams ļoti īpatnēji veidots iespaidīgu izmēru krucifikss. Figūras augstums ir virs 140 centimetriem un skatītāju fascinē ne tik daudz izmēri, cik – spēcīgā plastika un meistarīgais griezums, ļoti reljefi izveidotais ērkšķu vainags Pestītāja galvā, kaprīzi saskrullētās bārdas un matu cirtas un muskuļotais cīkstoņa kakls. Bez tam diezgan demonstratīvi un reizē dekoratīvi parādīts, ka Pestītāja krūtis ar šķēpu pārdurtas un iztecējušās asinis sarecējušas, veidojot kaut ko līdzīgu ziedam. Šis krucifikss ir unikāls arī tādēļ, ka saistās ar leģendu par 1907. gada ugunsgrēku Vecružinā, kad nodegušas visas mājas, bet svētvietu liesmas nav skārušas.

Krucifiksi ceļmalās, māju tuvumā un katoļticīgo kapsētu centrā ne tikai apliecina piederību ticībai. Tie ir nozīmīga Latgales zemnieku kultūras sastāvdaļa, kas veidojās sākot ar 19. gadsimtu un piedzīvoja savu kulmināciju 19. un 20. gadsimta mijā, atslābstot kara un revolūcijas laikā, bet piedzīvojot atjaunošanos Latvijai iegūstot neatkarību. Toties zaudētā neatkarība, karš un atkārtota Latvijas okupācija ar ieilgušo padomju režīmu izsauca krucifiksu izzušanu no Latgales ainavas. Pēc maniem aprēķiniem vislielākie padomju laikā izdarītie šo svētvietu postījumi ir Daugavpils un Krāslavas rajonos, diezgan daudz krucifiksu nopostīts arī Balvu un Ludzas rajonos, bet par laimi Latgales vidienē, kur darbojušies aktīvākie meistari, vandalisma aktu bijis mazāk. Tādēļ patreizējā Rēzeknes novada teritorijā vēl arvien var ceļmalās ieraudzīt mūsu priekšteču uzstādītos krucifiksus: jau iepriekš minētajā Vecružinā, Feimaņos ( Feimaņu pagasts), Sārņos (Nautrānu pagasts), Škerbiniekos, Kipļukos, Drebeiniekos(Ilzeskalna pagasts), Boriņos, Leimaņos (Sakstagala pagasts) un citur. Ir arī daudz apdzīvotu vietu, kur padomju laikā nopostīto krucifiksu vietas ir atjaunotas. Tādas atrodamas gan Teveņānos ( Viļānu – Gaigalavas ceļa malā), gan Dziuļoru sādžā pie Gaigalavas, gan Somos Sakstagala tuvumā, gan arī pie politiķa un garīdznieka Franča Trasuna mājām Kolnasātā, tāpat Dekteru sādžā Nautrānu pagasta ziemeļdaļā.( Visus atjaunojis koktēlnieks A. Rancāns) No atjaunotajām svētvietām visraksturīgākā atrodama Kurpinīku sādžā. Iespaidīgu izmēru krucifiksa nojumīte patiesībā ir uz mūra stabiem balstīta būve, kuras centrā novietots masīvs ozolkoka krusts ar lielu ekspresīvi veidotu Pestītāja tēlu. Kokgriezēja vārds mums nav zināms, bet iegrieztais skaitlis liecina, ka tas radies 1834. gadā. Šis krucifikss visiem Latvijas kino cienītājiem iespiedies atmiņā ar Jāņa Streiča radītās filmas “Cilvēka bērns” epizodi, kur  Boņuks lūdz Dievu viņam piedot saliekamā nazīša zādzību ebreja bodītē. Der zināt, ka šo Latgalei tik raksturīgo svētvietu paglāba no iznīcības  un  atjaunoja tuvējo māju saimnieks Osvalds Salmanis, dēlam Jānim aktīvi piepalīdzot. Līdzīgi arī visus iepriekš minētos krucifiksus vietējie iedzīvotāji turpina aprūpēt, jo tie latgaliešiem atsauc atmiņā vecmāmiņu dziedāšanu pie krusta. Pārējiem tie ir tikai aizgājušās zemniecības kultūras neatņemama sastāvdaļa.
Diemžēl, bet pienāks laiks, kad arī Latgalē sāks veidoties lielsaimniecības vai, kā pieņemts šodien, zemi izpārdos ārzemniekiem. Tad vēsturiskie krucifiksi no ainavas izzudīs – tos nobrauks ar buldozeriem, lai izlīdzinātu un paplašinātu laukus. Nevar ilgi pastāvēt tas, kam nav praktiska pielietojuma. Un krucifiksiem šodien tā nav. Tiem ir tikai kultūrvēsturiska nozīme, un tās var būt par maz, lai nākamās paaudzes šo pagātnes mantojumu saglabātu.